Valentīna pamodās no durvju zvana. Kas gan var būt svētdienas rītā, pulksten astoņos? Uzmetusi halātu, viņa piegāja pie klausules. Priekšā stāvēja nepazīstama sieviete ar koši rudiem matiem
— Vaļa! Tā es, Rita! No Daugavpils universitātes! Mēs kopā studējām pedagoģiskajās studijās.
Valentīna samiedzās — pagājuši četrdesmit divi gadi, no kurienes te pēkšņi Rita? Viņa nospieda pogu, dzirdēja kā durvis iečīkst un atveras. Rita kāpa augšā ilgi — trešais stāvs bez lifta. Valentīna stāvēja durvīs un vēroja ciemiņu. Pilnīga, krāsoti mati, sejas vaibsti nedaudz savādāki, bet acis — jā, tās pašas, viltīgas, ātras.
— Vaļa! Cik gadu pagājis!
Apskāvās. No Ritas oda pēc saldām smaržām.
— Nāc iekšā, novelc drēbes.
Rita iegāja, uzreiz apskatīja priekštelpu — skatiens ass, vērtējošs.
— Oho, trīs istabu dzīvoklis! Un kāds svaigs remonts!
Valentīna aizveda viņu uz virtuvi, uzlika vārīties tējkannu. Ielēja ūdeni, iebēra šķīstošo kafiju — labu negribējās žēlot, bet gluži lētāko arī neērti likt galdā.
— Kā tu mani atradi? — jautāja Valentīna, izņemot krūzes.
— Caur kursa biedriem! Internetā tagad visus var atrast. Iedomājos — iešu apciemot vecu draudzeni.
Draudzeni? Viņas pedagoģiskajā mācību iestādē divus gadus dzīvoja vienā istabā, bet par draudzenēm nekad nebija kļuvušas. Rita vienmēr aizņēmās mantas un neatdeva, runāja aiz muguras. Pēc izlaiduma Valentīna speciāli neatstāja kontaktus.
— Viena dzīvo? — Rita apsēdās pie galda, paskatījās apkārt. Uz sienām — fotogrāfijas: vīrs, bērni, mazbērni.
— Jā, jau septīto gadu esmu viena.
— Bet bērni kur?
— Dēls Vācijā, meita Īrijā.
— Tālāk gan aizklīduši! Bieži atbrauc ciemos?
Valentīna paraustīja plecus. Ja reizi gadā atbrauc — jau labi. Katram sava dzīve, darbs, bērni.
— Dzīvoklītis tev labs, — Rita piecēlās, pastaigājās pa virtuvi, ieskatījās koridorā. — Visas istabas atsevišķas?
— Jā, trīs istabas.
— Gandrīz centrā?
— Nu jā, līdz stacijai kādas piecpadsmit minūtes.
Rīta atgriezās pie galda, padzērās kafiju. Acis šaudījās, kaut ko rēķināja prātā.
— Bet es vēl joprojām dzīvoju vienistabas dzīvoklī. Ar dēlu. Viņam jau trīsdesmit astoņi, bet joprojām kopā ar mani. Normālu darbu atrast nevar. Un es pati pensijā, tikko galus savilkt spēju.
Valentīna pamāja ar galvu. Ko tur lai saka? Katram sava dzīve.
— Klausies, vai tu neesi domājusi dzīvokli uz bērniem pārrakstīt? Kamēr vēl ir tāda iespēja? Zini jau, kā gadās — cilvēks aiziet, bet mantinieki pēc tam gadiem kārto papīrus.
— Neesmu vēl domājusi. Pagaidām agri, man tikai sešdesmit deviņi.
— Ai, kāds tur agri! Mūsu vecumā viss var gadīties. Man te bija draudzene, par diviem gadiem jaunāka par tevi — un pēkšņi aizgāja, un cilvēka vairs nav. Bet dzīvoklis nebija noformēts. Bērni divus gadus pa iestādēm vazājās.
Valentīna klusēja, dzēra kafiju. Kaut kas nepatīkams jutās visā šajā sarunā. Kāpēc gan Rita pēkšņi par mantojumu runā?
Trīs dienas Rita nāca katru rītu. Atveda ko līdzi — te pīrādziņus no kulinārijas, te lētas konfektes. Apsēdās virtuvē, stāstīja par kopīgiem paziņām — kurš aizgājis, kurš pārvācies, kam bērni veiksmīgi. Un visu laiku pie viena noveda — visu vajag laikus nokārtot, kamēr vēl var.
— Zini ko, — ceturtajā dienā viņa teica, — es te ar vienu speciālistu runāju. Viņš saka, visvienkāršāk ir noslēgt uztura līgumu. Tu dzīvokli pārraksti uz cilvēku, bet viņš tev līdz mūža galam maksā un rūpējas, ja kas notiek.
— Kam man tas vajadzīgs? Man pensija laba.
— Nu mazums! Ja nu kas atgadās? Bērni tālu ārzemēs, kas par tevi rūpēsies? Bet tā cilvēks būs ar papīriem atbildīgs. Un vēl naudiņa klāt.
Rita aizgāja uz veikalu — teica, ka pēc piena. Telefonu atstāja uz galda. Valentīna vāca krūzes, kad ekrāns iedegās. Parādījās ziņa:
«Mamm, nu kā tur? Vecā piekrita?»
Valentīna paņēma telefonu. Nebija paroles. Atvēra ziņas..
«Dzīvoklis nav mazs»
«Meita Īrijā, dēls Vācijā, nebrauc ciemos»
«Rīt sākšu par uztura līgumu runāt»
«Galvenais — ātrāk, kamēr radi neaptiek»
Valentīna nolika telefonu atpakaļ, apsēdās. Tā lūk. Ne jau ciemos pie draudzenes atbraukusi — dzīvokli grib atņemt. Cik daudz tādu stāstu rāda televīzijā, bet tagad pašai nākas piedzīvot.
Durvis atvērās.
— Es atpakaļ! Pienu paņēmu mājas, no tantiņas uz stūra. Un krējumu arī. Cepam pankūkas, kā kopmītnēs!
Rita ienāca virtuvē jautra, ar maisiņiem rokās.
— Klausies, es te padomāju. Braucam rīt nokārtot tos dokumentus? Vienkārši uz konsultāciju par uztura līgumu. Tas taču uz neko neuzliek par pienākumu, tikai uzzināsim.
Valentīna piecēlās, paskatījās viņai acīs.
— Rita, kas ir tas Lauris?
Ko nedrīkst darīt kapos; kopjot nejauši ieliku papīrīti kabatā un pēc tam rādījās murgi
Rita sastinga ar maisiņiem rokās. Maisiņi sačabēja. Viņa nolika tos uz galda, izslējās taisni.
— Kāds Lauris? Par ko tu runā?
Valentīna paņēma telefonu no galda un parādīja ekrānu ar saraksti.
— Lūk, šis Lauris. Tavs dēls, kurš interesējas, vai vecā piekritusi.
Rita paņem telefonu, pārskrien ar acīm tekstam. Mute atveras, aizveras. Virtuvē kļuva kluss — tikai ledusskapis dūca un pulkstenis uz sienas tikšķēja.
— Tas nav tas, ko tu domā…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk un kāda bija patiesība…
